Kremerata Baltica-nominēta liela-muzikas-balva-2018

Mums ir tas gods un prieks paziņot, ka Kremerata Baltica ir nominēta Lielajai Mūzikas balvai kategorijā “Gada koncerts” par koncertu Rēzeknē, koncertzālē “GORS”, kur kopā ar Ivetu Apkalnu (ērģeles) atskaņojām programu “Bahs un Baltija”. Esam priecīgi šo nomināciju dalīt ar Sinfonietta Riga un Latvijas Simtgades Jauniešu Simfonisko orķestri.

Tāpat esam priecīgi par Kremerata Baltica mūziķu sastāvā muzicējušo Kristapu Pētersonu, kurš nominēts kategorijā “Gada Jaundarbs”.

Pērnā gada novembrī mums bija tas gods uzstāties kopā ar izcilo latviešu ērģelnieci Ivetu Apkalnu. Programu “Bahs un Baltija”, kurā iekļauti komponistu Baha, Vaska, Sumeras un Ešenvalda darbi, 10 dienu laikā atskaņojām 8 koncertos. Programa tika sagatavota kopā ar izcilo vijolnieku Raineru Šmitu (Rainer Schmidt). Maestro Šmits 1987.gadā pievienojies Hāgenas Kvartetam, pēcāk 1989.gadā nodibinājis Ravania Trio, visu dzīvi veltījis kamermūzikas pētniecībai. Mēģinājumu laikā Rīgā un Rēzeknē, maestro Šmits ar prieku dalījās savās zināšanās un pieredzē ar mums. Ieskatam, te pāris materiāli nošīs tūres laikā izveidota Kremerata Baltica arhīva, kā arī intervija ar Raineru Šmitu.

Fragments no intervijas ar Raineru Šmitu:

Pilna intervija ar Raineru Šmitu:

Pirmkārt, paldies liels, ka varējāt veltīt laiku darbam ar mums šonedēļ. Pārsvarā atskaņojot kamermūziku bez diriģentiem, esam pieraduši saņemt mājienus no savu grupu solisitem, vadītājiem, bet, jāsaka, ka šīs nedēļas laikā, kad varējām strādāt kopā ar Jums, Jūs nevienā brīdī nelūdzāt nevienam atspēlēt iestāšanās vietas, tempus utt. Kā kvartetam vai, mūsu gadījumā, kamerorķestrim spēlēt kopā bez savstarpējas vienam-otra diriģēšanas?

Ir divi veidi kā spēlēt kopā: pirmais ir tas kā mums kā atskaņotājmaksliniekiem mācīja skolā – jābūt metronomiskai precizitātei. Varam darīt tā, ka visi uzcītīgi seko metronomam, bet uzskatu, ka tas ir nevajadzīgi apjomīgs darbs. Uzskatu, ka ir tāda kopīga sasprindzinājuma un atlaišanas sajūta – tas ir kas tāds, ko mēs visi jūtam ne tikai mūzikā, bet arī dažādās situācijas ikdienas dzīvē. Tas neļauj palikt abstraktam, un līdz ar to, tiklīdz jūtam visi reizē, tad notiek tā kā šodien Vaskā [mēģinot Simfoniju Stīgu orķestrim] – visi jūt ar kopīgu iekšējo pulsu. Koncerta laikā bija brīži, kad man bija skaidrs, ka mēs vairs nemaz nevaram nespēlēt kopā. Bet nu, tas, kā šādu sajūtu sasniegt, tas jau ir problemātiskāk. Es uzskatu, ka vienai no mums esošajām maņām – kinestētiskajai maņai -, kas atbild par to kā mēs kustamies telpā, nepievēršam pietiekoši lielu uzmanību. Kopīgi kustinot savas lociņu rokas, tas ir tas, ko šeit darām mēs. Jo apzinātāk to darām, jo labāk. Kad tas notiek [kad kustamies kopā], mēs arī sajūtam pulsu un spēlējam kopā. Tas ir šādi – vienlaikus vienkārši un sarežģīti.

Orķestrī valda tik daudz dažādu viedokļu, dažkārt mēs katrs interpretējam mūziku savā, nedaudz citādākā veidā. Kā mēs varam panākt vienprātību?

Es domāju, ka jāpaliek tā, ka visi ir vienlīdz iesaistīti un visiem ir iespējas paust savu viedokli. Tomēr, kad mēs vairs nerunājam, bet tikai muzicējam, tad mums jāļaujas augstākajam labumam – nevis jācīnās par to, ka mums vai nu ir vai nav taisnība, bet gan vienkārši jāklausās un jāreaģē uz to, kas notiek mums apkārt. Kad esam visu pārrunājuši un vienkārši muzicējam, tad visu it kā pārņem labā smadzeņu puslode un kreisajai vairs nav tik lielas nozīmes. Viss, kas tad notiek, ir kopīga mūzikas klausīšanās un piedzīvošana. Vaskā [viņa Simfonijā Stīgu orķestrim] šodien es jutu to ļoti spēcīgo vēlmi orķestrī spēlēt vienam ar otru. Un to bija ļoti skaisti vērot no malas, un, protams, arī klausīties. Tas uzreiz padara skaņu daudz dzīvāku un skaistāku.

Jūs mācāt tik daudz kamermūziķu grupu, kā jūs ieteiktu organizēt mēģinājumu procesu? Vai Jums varbūt ir kāda konkrēta sistēma, ko varat ieteikt?

Katrai kamermūziķu grupai jāatrod savs ceļš. Katri četri cilvēki ir citādi, un katrā kvartetā ķīmija ir ļoti atšķirīga. Es vienmēr mēģinu palīdzēt viņiem atrast viņu pašu veidu, lai viņi nezaudētu laiku, bet gan pavadītu to produktīvi. Mana sieva vienmēr palīdz man, īpaši ar šo. Piemēram, viņa ļauj katram mūziķim individuāli mēģināt pusstundu, bet tas arī nozīmē, ka šīs pusstundas laikā viņam jāsagatavojas izteikti labi. Tev jāzina, ko tu vēlies sasniegt, un kā vari to sasniegt. Es domāju, ka daļai kamermūzikas grupu ļoti bieži lielākā problēma ir tā, ka ļoti daudz laika tiek pazaudēts tieši mēģinājumu laikā. Vienā brīdī ir jābūt tā, ka kāds viens konkrēts cilvēks ir atbildīgs par to, lai mēs kā grupa sasniegtu konkrētu mērķi tā, lai neviens [procesa laikā] neizteiktu savu viedokli. Pēcāk tad, protams, jūs varat visu arī pārrunāt.

Šīs pāris dienas ar Jums ir bijušas lieliskas, esam iemācījušies tik daudz. Ko Jūs iesākumā domājāt par Kremeratu? Kādas bija Jūsu sajūtas, strādājot ar mums?

Iemesls, kāpēc es biju saviļņots nākt [strādāt ar Kremeratu] bija tas, ka biju dzirdējis jūs spēlējam martā Bāzelē. Tas bija pasakains koncerts. Kvalitāte bija augsta, un es jutu, ka jūs kā grupa esat atvērti un fleksibli, un ka iespējams arī gatavi uzklausīt to, kas man jums sakāms. Tāpēc tas šķita ļoti daudzsološi. Kad salīdzinu mūsu pirmo mēģinājumu un rezultātu šodien, kaut kas ir kļuvis ļoti cilvēcīgs, un tas man ir ļoti svarīgi. Es, protams, nesaku, ka jums tas nebija sākumā, bet šodienas koncerts mani aizskāra cilvēciskā līmenī. Un esmu pateicīgs, ka man bijusi šāda iespēja. Ja mūzikā nav šī cilvēciskā pieskāriena, es pazaudēju interesi. Tā kā tas bija tiešām lieliski – redzēt, ka orķestris ir gatavs darīt to, ko lūdzu es, kāds, kuru jūs nepazīstat. Jutu jūsu vēlmi uzklausīt manu sakāmo, un par to esmu pateicīgs. Koncerts bija brīnišķīgs! Spēlēt Vaska skaņdarbu tādā kvalitātē – tā ir dāvana.

Visbeidzot – kas, Jūsuprāt, ir mākslinieks? Kas ir mākslinieka darba galvenais mērķis?

Es šo atbildētu pavisam vienkārši. Māksla ir nekas cits kā komuikācija. Mūzika ir komunikācijas forma. Tas ir kaut kas ļoti cilvēcīgs. Un mūzikai ir nepieciešams cilvēks, citādi tā ir tikai tukša mākslas formā. Mākslinieks ir kāds, kurš vēlas komunicēt, bet, cerams, ne neglītas lietas. Kad skatos uz mūziku agrāk un arī mūziku šodien, es tiešām ticu, ka mūzika uzrunā labo mūsos, to cilvēcīgo, un ka kaut kādā veidā tā pamodina mūsos to labāko, kas mēs varam būt. Tas ir kas tāds, ko es vienmēr izjūtu, spēlējot Bahu. Es domāju, ka tas pauž kaut ko tādu, kam ir potenciāls nevis tikai padarīt mani par labāku personu, bet runāt ar mani tolerantā, skaistā, cilvēcīgā veidā. Īsts mākslinieks ir kāds, kurš spēj komunicēt tik ļoti skaisti. Es domāju, ka, ja tas nebūtu tā, es jau jau sen nodarbotos ar ko citu.