Divu koncertu ieraksti pieejami tiešsaistē RePlay.lsm.lv

“Krievija: Maskas un Sejas” – Modesta Musorgska mūzika un Maksima Kantora gleznas.

Pieejams šeit.

2014. gadā, kad šis projekts tika izveidots, Gidons Krēmers rakstīja:

Mūzika bieži vien asociējas ar attēliem.

Attēli iespaido komponistus un kaut kā palīdz klausītājiem “saprast”, ko viņi klausās.

Beigu beigās, mums nevajadzētu aizmirst, ka individuāli klausītāji nereti iztēlojas attēlus savā prātā, kas ir kā atbilde skaņām, kas aizskar ko īpašu klausītājā.

Citējot slaveno 19. gadsimta dzejnieks Fjodoru Tjutševu: “[Krievija kā valsts] nevar būt saprasta ar prātu – Krievijai var tikai ticēt”. Līdz ar to tā ir pārtulkota par kaut ko mistisku. Vēl viens uzskats, ko izpauda Krievu rakstnieks Viktors Erofjevs: “Tā vienkārši negrib būt saprasta!”

Mūsdienās politika Krievijā atklāj nācijas “dvēseles” tumšo pusi. Kaut arī valsts iedzīvotāji un kultūra bieži tiek slavēti par dāsnumu un sirds siltumu, valsts lēnām pazaudē tās labākās īpašības (godinām Ļeva Tolstoja, Fjodora Dostojevska, Antona Čehova, Aleksandra Skrjabina, Sergeja Rahmaņinova, Borisa Pasternaka, Annas Akhmantovas un daudzu citu pagātnesvadošo personību darbus). Politiķi un politika, pseido-patriotisma un kāres pēc varas mudināti, parāda īsto, neglīto seju, jo mūžīgi melo pasaulei un savai tautai.

Kaut arī, lai paliktu uzticīgi savas mākslas esencei, mūziķiem visdrīzāk ir ieteikts izvairīties no dalības šajā procesā, mēs nevaram noliegts, ka noteikta “smadzeņu skalošana” notiek un ka masveida sociālo mediju manipulācija ir iedvesmojusi Krievijas tautu atbalstīt vistrakākās doktrīnas, radikāli sadalot sabiedrību ticīgajos un neticīgajos, atbalstītājos un pretiniekos.

Klausoties mūziku un domājot par pasauli mūsdienās, mēs nevaram ignorēt prblēmas, kas mūs ieskauj. Mēs esam daļa no pasaules, kurā dzīvojam.

Tā bija motivācija Kremerata Baltica un man pagājušogad izveidot projektu kopā ar brīnišķīgo mākslinieku un rakstnieku Maksimu Kantoru. Izmantojot Musorgska izcilo darbu kā sākumpunktu, mēs “pārvērtām” viņa slavenās “gleznas” par “gleznām no citas izstādes”.

[..] Mūsdienās ir izplatīta prakse skatuves producentiem modernizēt labi zināmas lugas un operas, atveidojot tās mūsdienu ietvarstruktūrās. Šis nebija mans mērķis ar “Krievija: maskas un sejas”, taču ir dažas līdzības.

Kad es ar Kremerata Baltica pētījām iespējas, kā apvienoties ar Maksimu, mēs sapratām, ka īstenībā no svara ir sasniegt balancu starp skaņām un vizuālajiem attēliem. Nevienam aspektam nevajadzētu kļūt par “ilustrāciju” otram.

Mēs zinājām, ka iespējams risks, ka mūsu eksperimentu skatīs kā “krustojuma” projektu (koncepts, kuram es personīgi iebilstu, jo tā iznākums parasti ir “lēts” produkts, ko viegli sagremot, bet grūti saprast). Patiesībā, mūsu pieeja šim izaucinājumam bija cita: katram mākslas veidam bija ļaut attīstīt tā pilo potenciālu un mūsu ceļš gāja roku rokā ar to, ko oriģināli sacerēja Musorgskis, kas pēc tam izveidojās par ko jaunu un negaidītu.

Viens no mūsu mērķiem mūsu “produkcijai” bija uzrunāt klausītājus, neatsaucoties tieši uz Viktora Kartmana darbiem (kas iespaidoja Musorgski uzrakstīt šo darbu pirms vairāk kā 100 gadiem). Mēs gribējām padarīt mūsdienu sociālās un politiskās problēmas par galveno tēmu. Man šķiet mums izdevās, vismaz daļēji. Mēs fokusējāmies uz totalitārā režīma iespaidu uz visiem tiem, kuriem lemts zem tā dzīvot, tajā pašā laikā novērojot spriedzi un netaisnību no mākslas skatupunkta. Mēs visi noteiktā mērā apzinājāmies problēmas un ciešanas, ko cilvēkiem pagātnes diktatoru režīmu dēļ bija jāpacieš. Šī situācija nav izmainījusies.

[..] Mūzikas daba ir atvērt sirdis, meklēt dialogu. No mūsu puses, es ticu, ka mums, mūziķiem, ir ar ko dalīties – mūsu izmisumu, mūsu proeju un cerību – kamēr mēs piepildām mūsu aicinājumu kalpot pagātnes dižajiem radītājiem un tiem, kas joprojām dzīvo starp mums.

Beigu beigās, “Krievija: maskas un sejas” nav tikai par notiekošajām problēmām, vienu valsti. Tas mums atļauj sakopot un fokusēties uz daudzām problēmām, kas ir esošas mūsdienu pasaulē ap mums.

Mūsu ir daudzslāņains porjekts. Divas serenādes – viena melanholijas pilna, Tčeikovska rakstīta, un mūsdienu ukraiņu komponista Valentīna Silvestrova meditācija – apvieno “spēkus” ar Musorgska chef d’oeuvre un palīdz mums atklāt vairāk par mums pašiem caur mūziku.

Mēs novēlam jums pilnvērtīgu ceļojumu un negaidītus atklājumus, kad jūs ceļojat caur pazīstamajām skaņām. Gluži kā speciālā instrumentu atlase, ko mēs izveidojām un pirmatskaņojām, tie ir ieplānoti pārveidot jūsu skatījumu un attieksmi pret dzīvi.

(Tulkojums no angļu valodas)

“Žanis un Johanna. Mīlestība”

Pieejams šeit.

Otra koncerta nosaukums ir “Žanis un Johanna. Mīlestība”, un to atskaņoja solisti Gidons Krēmers, Giedre Dirvanauskaite un Andrejs Puškarevs; tajā iekļauta Artura Maskata un Filipa Glāsa mūzika.